Kopš Latvija 2004. gadā iestājās ES, mūsu valsts ir saņēmusi ES subsīdiju un atbalsta mehānismu finansējumu. Pateicoties šiem naudas līdzekļiem, ir uzbūvēti ceļi, attīstīta infrastruktūra un īstenoti neskaitāmi būtiski projekti, kas uzlabojuši mūsu ikdienu.

Lai gan ir pagājuši sešpadsmit gadi kopš šī brīža, man šobrīd vairāk kā nekad rodas jautājums – vai tik liela valsts pārvaldes paļaušanās uz ārējo finansējumu ir ilgtspējīga?

Turklāt Covid-19 pandēmija vēl vairāk saasina šo jautājumu, jo Latvija un arī citas valstis vairs nav tik spējīgas uzturēt veselīgu līdzsvaru starp finanšu līdzekļu aizņemšanos un ieguldīšanu projektos, kas uzlabos mūsu valsts produktivitāti un spēju atmaksāt aizdevumus. Tāpēc rodas loģisks jautājums, vai mēs spēsim saglabāt mūsu ekonomisko apriti, ja izsīks ES finansējums?

Valsts finansējuma piešķiršanai vajadzīga ilgtermiņa vīzija

Covid-19 pandēmijas dēļ, Latvijas valsts parāds šogad ir palielinājies par vairāk nekā diviem miljardiem eiro. Pat ja procentu likmes ir bijušas zemākas nekā jebkad, parāds tomēr būs jāatdod visai sabiedrībai. Atmaksa notiks vai nu palielinot nodokļus vai samazinot izdevumus – neviena no šīm iespējām nebūs labvēlīga Latvijas uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

Mums draud mūsu ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās uz vairākiem gadiem. Tāpēc ir būtiski, lai tie naudas līdzekļi, kurus mūsu valsts aizņemas šobrīd, tiktu ieguldīti tādos finanšu instrumentos, kuri nākotnē radīs pievienoto vērtību mūsu ekonomikai. Šādas taktikas rezultātā būs iespējams palielināt ieņēmumus un ātrāk atmaksāt aizdevumus.

“Piemēram, ja mēs aizņemamies 100 eiro šodien (ar procentu likmi 2% apmērā) un ja šis aizdevums ļauj mums valsts budžetu katru gadu palielināt par 20 eiro, tad piecu gadu laikā mēs būsim atmaksājuši mūsu parādu un palielinājuši valsts ieņēmumus par 20 eiro katru nākamo gadu. Praksē tas nozīmē naudas aizdošanu veiksmīgiem uzņēmējiem, izvērtējot viņu idejas un spēju tās īstenot. Ieguldījumi ir jāveic izglītībā, medicīnā, cilvēkos, kas rada mūsu ekonomikai pievienoto vērtību,” stāsta finanšu konsultanta Deloitte Latvia direktora vietnieks Jānis Dzenis.

Auklēšanās ar “zombiju ekonomikām” risks

Daži eksperti uzskata, ka pašreizējā krīze var neizraisīt sāpīgo, bet reizēm nepieciešamo, ekonomikas attīrīšanos, jo daudzi valsts un privātie uzņēmumi turpinās darboties. Tāpēc mēs riskējam ar to, ka saglabāsies daži neveiksmīgi uzņēmējdarbības modeļi.

Kā norādīja laikraksts “Financial Times”, pandēmija ir radījusi “zombiju uzņēmumu paaudzi”. Tie ir uzņēmumi, kuriem raksturīga ļoti lēna izaugsme un ievērojamas parādsaistības, un tie ir atkarīgi no pastāvīgas šo parādsaistību pārfinansēšanas. Šādi uzņēmumi var būt spējīgi atmaksāt savu parādsaistību procentus, bet ne pamatsummu.

Bet ja nu pandēmijas apstākļi ļautu radīt veselas “zombiju ekonomikas”, kas būtu atkarīgas no aizvien jaunām atbalsta formām un glābšanas mehānismiem no valdības un centrālo banku puses, līdz tās sasniegtu brīdi, kad šādu sistēmu vairs nav iespējams uzturēt? Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda (SVF) aplēsēm Latvijas IKP šogad samazināsies par 6% (Lietuvā samazinājums tiek lēsts 1,8% apmērā, bet Igaunijā – 5,2% apmērā). Ir skaidrs, ka ekonomika būs jāpārstrukturē, taču šis nav īstais brīdis moralizēt par uzņēmējdarbības ilgtspēju. Šodienas apstākļos taupības pasākumi var būt destruktīvi un izraisīt ekonomikas lejupslīdi, jo īpaši, ja visi trīs lielākie sektori – mājsaimniecības, uzņēmumi un valsts – ierobežos izdevumus.

No vienas puses naudas tērēšanas aparātam ir jāsaglabā sava ilgtspēja. Savā pētījumā par pasaules ekonomikas prognozēm “World Economic Outlook” (2020. gada oktobris) SVF uzsver, ka valstīm ir jāiegulda savas produktivitātes palielināšanā:

“Papildus cīņai ar dziļu tuvojošos recesiju, politisku lēmumu pieņēmējiem ir jārisina sarežģīti izaicinājumi, lai ekonomikas virzītu pa augstākas produktivitātes ceļu, vienlaikus nodrošinot, lai pieaugums tiktu sadalīts vienmērīgi, bet parādsaistības saglabātos ilgtspējīgas. Ieguldījumi pētniecībā var veicināt jaunievedumus un tehnoloģiju ieviešanu – kas ir ilgtermiņa produktivitātes pieauguma galvenie dzinējspēki.”

Dzīres uz Junkera plāna rēķina

Šobrīd valstij un pašvaldībām ir pieejami būtiski finanšu resursi tā dēvētā Junkera plāna ietvaros (Eiropas Stratēģisko investīciju fonds – ESIF). Bažas rada iespējamā atkarība no šīs naudas. Kad naudas līdzekļi izbeigsies, vai pašvaldības būs spējīgas pārslēgt savu uzmanību un iemācīties pašas finansēt savu darbību, vienlaikus atmaksājot parādus?

Šobrīd šķiet, ka “Junkera nauda” tiek grābta un dāsni šķērdēta programmām, kas rada jautājumu – vai tās tiešām ir nepieciešamas, vai arī ir mākslīgi radītas nolūkā piesaistīt finansējumu?

Eiropas ieguldījumu plāns ir dokuments, kurā tiek prognozēta Junkera plāna makroekonomiskā ietekme, sākot no jaunām darbavietām un jauniem uzņēmumiem un beidzot ar papildu ieguldījumiem 439,4 miljardu eiro apmērā visā ES. Tas izklausās lieliski, bet šis finansējums tiek uztverts un apgūts no “mūsu puses”? Vai tas tiek izmantots atbildīgi, kā norādīts pašā programmā, vai arī tā drīzāk ir mākslīgu asiņu pumpēšana, lai uzturētu pie dzīvības neefektīvas organizācijas?

Vēl vairāk naudas līdzekļu būs pieejami, izmantojot jauno ES Atveseļošanas un noturības mehānismu (Recovery and Resilience Facility / RRF), kas ir izveidots, lai mazinātu koronovīrusa pandēmijas ekonomisko un sociālo ietekmi. Latvijai jau ir piešķirti 2,170 miljardi eiro ar iespēju 2022. gadā saņemt vēl papildu finansējumu.

Šī “jaunās paaudzes” ES programma rada jau zināmos izaicinājumus – riskus, kas saistīti ar attīstības ekonomiku atradināšanas no pastāvīgi pieejamajām finansējuma iespējām.

Latvijai ir vajadzīgs biznesa plāns

Šķiet, ka ES valstīs vienmēr ir bijušas pieejamas vairākas programmas, kurām piesakoties ir bijis iespējams saņemt finansējumu. Jautājums ir šāds – vai mēs spēsim šos naudas līdzekļus piešķirt projektiem, kas spēj palielināt mūsu ekonomisko produktivitāti nākotnē? Vai arī šie naudas līdzekļi tiks izšķērdēti, jo mēs taču nevaram atteikties, ja mums dod, vai ne?

Lai atbilde būtu apstiprinoša, valsts un pašvaldības projektiem, kas saņem ES finansējumu, ir jāatbilst šādiem nosacījumiem:

1. Jāpalielina valsts produktivitāte
2. Jāpiešķir nauda izpētes un attīstības darbībai
3. Jānovērš atkarības radīšana (izbeidzoties finansējumam, uzņēmumi nebūtu spējīgi īstenot ieguldījumu projektus normālos ekonomiskos apstākļos).

No 12 saskaņotajiem projektiem “Junkera plāna” ietvaros (ko finansē Eiropas Investīciju banka (EIB) ar ESIF atbalstu) līdz šim tikai viens privāts uzņēmums (HansaMatrix) ir saņēmis finansējumu.

Patiesībā uzņēmējdarbības sektoram būtu jākalpo kā piemēram valsts un pašvaldību iestādēm. Privātajā sektorā pirms saprātīga uzņēmējdarbības projekta uzsākšanas vienmēr tiek izstrādāts biznesa plāns, uzsverot uzņēmējdarbības mērķus, galvenos darbības rādītājus un plānus attiecībā uz ieņēmumu palielināšanu un rentabilitātes panākšanu. Vai valstij ir biznesa plāns, lai saņemtā kapitāla ieguldījumi būtu nozīmīgi un ilgtspējīgi? Kāds ir jūsu viedoklis?

Ceļš uz priekšu – straujas izaugsmes augsto tehnoloģiju veicināšana

Lai mans viedoklis neizklausītos tikai pēc kritikas, vēlos piedāvāt savu redzējumu alternatīvai. Latvijā nepieciešams izveidot augsto tehnoloģiju parku inovatīvu tehnoloģiju uzņēmumu attīstības veicināšanai, un tas jādara nevilcinoties.

Ātra, bet strukturēta ekonomiskā izaugsme ir vienīgais ceļš uz priekšu, un, manuprāt, labs risinājums, kā īsā laika posmā radīt strauju izaugsmi, ir investīcijas augsto tehnoloģiju uzņēmumos, kas salīdzinoši samērīgā laika periodā var izaugt arī globālos spēlētājos.

Izmantojot pareizos valdības atbalsta instrumentus, šī ideja par tehnoloģijas parka izveidi ar atvieglotu nodokļu režīmu un jurisdikciju, ir realizējama. Bet vairāk par to nākamreiz.